10 hours ago
Mani sauc Laura, man ir trīsdesmit divi gadi, un es strādāju par redaktori nelielā izdevniecībā Rīgā. No malas mana dzīve izskatās garlaicīga: māja, darbs, grāmatas, dažreiz kino ar draudzenēm. Bet pirms pāris mēnešiem manā ikdienā iejaucās viens pavisam negaidīts notikums. Tas sākās ar banālu garlaicību un beidzās ar to, ka es atklāju pilnīgi jaunu veidu, kā attiekties pret savām emocijām.
Viss sākās tajā vakarā, kad es biju mājās ar stiprām sāpēm kaklā. Paņēmu slimības lapu, gulēju gultā, dzēru tēju un par spīti visam nevarēju aizmigt. Telefons bija izlādējies, televizorā neko interesantu nerādīja. Pēc piecām stundām, kuru laikā es biju izpētījusi visu sociālo tīklu saturu, es mehāniski atvēru kādu spēļu aplikāciju, kuru pirms gadiem biju instalējusi, bet nekad neizmantoju. Tur bija dāvanu poga, tāda maza, zaļa, ar uzrakstu ""Bezmaksas griezieni"". Es nodomāju — kāpēc ne.
Sākumā man tas šķita muļķīgi. Es griezu tos virtuālos ruletes ratiņus, skatījos, kā krīt simboli, un domāja par to, cik ātri no mana rēķina pazūd kaut kādi pieci eiro. Bet tajā vakarā notika kas tāds, ko es negaidīju. Es uzvarēju nelielu summu — kaut kādus divdesmit eiro. Nevis milzīgu džekpotu, bet manai slimajai, nogurušajai smadzenei tas šķita kā mazs brīnums. Es sāku pētīt, kā darbojas bonusa sistēma, un sapratu, ka gandrīz vienmēr ir iespēja pirkt bonusu, kas dod papildu griezienus vai reizinātājus. Tas izklausījās pievilcīgi.
Otrajā dienā man kļuva labāk, bet domas par to vakaru nepārgāja. Es atcerējos, kā sirds pukstēja straujāk, kad uz ekrāna parādījās uzvarošas kombinācijas. Nevis tāpēc, ka nauda, bet tāpēc, ka tā bija spēle. Man patika tas, ka es varu pati izlemt, kad apstāties. Lielākajai daļai cilvēku tur nav kontroles, bet man tas sagādāja prieku, ka es nosaku robežas. Es nolēmu atvēlēt sev budžetu — trīsdesmit eiro mēnesī, ko drīkstu tērēt tikai un vienīgi savam priekam.
Pagāja nedēļa. Es biju darbā, rakstīju rakstus par pilsētas notikumiem, staigāju uz sanāksmēm. Vienā piektdienas vakarā pienāca tā reize, kad es atkal paliku viena. Draudzene aizbrauca uz ārzemēm, un man nebija plānu. Es ieslēdzu veco datoru, uztaisīju sev kakao un atvēru savu iecienīto spēļu vietni. Tajā vakarā es nolēmu pamēģināt ko jaunu — nevis parastos griezienus, bet gan pilno pieredzi ar piedāvājumu pirkt bonusu, kas solīja lielākas izmaksas. Es ilgi domāju, jo manī sacentās divas balsis: viena teica, ka tas ir izšķērdīgi, otra — ka dzīve ir par īsu, lai neizmēģinātu.
Es nospiedu virtuālo pogu un noskatījos, kā uz displeja parādās īpašs režīms ar uzkrājošu laimestu. Sajūta bija dīvaina: man likās, ka es skatos uz kādu citu. Bet pēc pāris minūtēm es sapratu, ka man patīk tas, kā mans prāts tiek galā ar satraukumu. Es neietu gaisā, es nezaudēju galvu. Es vienkārši atcerējos, ka katra grieziena iznākums nav manā kontrolē. Un tajā brīdī notika kaut kas negaidīts — mana likme atsita sevi četrdesmit reižu. Ne jau milzīga nauda, tikai nedaudz vairāk par simts eiro, bet es sajutu tādu gandarījumu, kādu sen nebiju jutusi. Kā bērnībā, kad uzvarēju skolas olimpiādē, bet maigāk.
Pēc šī vakara es sev noteicu vēl vienu noteikumu: nekad nespēlēju mājās darba dienās. Tikai sestdienās vai svētku vakaros. Un tā arī darīju. Nākamajā sestdienā es atkal pieslēdzos savam kontam, un tur mani sagaidīja piedāvājums ar atlaidi pirmajam pirkumam. Mana loģiskā daļa teica, ka tas ir mārketinga triks. Bet manī pamodās interese — kāpēc gan neizpētīt, kā tas darbojas no iekšpuses? Es nolēmu, ka reizi mēnesī varu atļauties pirkt bonusu kā biļeti uz kino vai vakariņām restorānā, tikai ar citu noskaņu. Tā es sāku veidot savu mazo rituālu, kas man sniedza gandarījumu.
Taču pats svarīgākais notika nevis tiešsaistē, bet gan manā galvā. Es sapratu, ka spēle ir tikai spogulis. Tajā tu nevis cīnies ar programmu, bet gan ar savām domām. Vienu vakaru, kad biju laimējusi vēl mazliet vairāk, es pēkšņi sajutu kāri turpināt. Man likās, ka esmu atradusi sistēmu, ka varu noteikt, kad pienāks lielais laimests. Un tad es pati sevi pieķēru pie tā, ka sāku skatīties pulkstenī naktī un domāt par to, kāpēc dabūju tikai vienu bonusu, nevis divus. Tā bija bīstama nogāze.
Es apstājos, dziļi ieelpoju un atvēru savu piezīmju grāmatiņu. Es pierakstīju visas emocijas — bailes, prieku, vilšanos un cerību. Un es sev uzdevu jautājumu: kāpēc tas man vispār ir vajadzīgs? Atbilde bija vienkārša. Man trūka mazu notikumu, kurus es pati varu radīt. Nevis kādam citam, bet sev. Tāpēc ka dzīvē ļoti daudz kas notiek pēc citu cilvēku plāniem — darbā, mājās, attiecībās. Bet tur es esmu vienīgais lēmējs, tur mani neviens nekontrolē.
Kopš tā laika ir pagājuši pieci mēneši. Es neesmu bankrotējusi, neesmu spēlējusi ar kredītnaudu. Katru mēnesi es savā kontā ielieku nelielu summu, kas man liekas kā izklaides abonements. Un reizēm — tikai reizēm — es ļauju sev pilnībā iegremdēties procesā. Neaizmirstiet, ka galvenais ir nevis laimests, bet attieksme pret to. Šodien es varu droši teikt, ka spēle mani iemācīja daudz ko par savu raksturu.
Es iemācījos klausīties sevī un nepakļauties tūlītējām emocijām. Tas man palīdzēja arī darbā, kad priekšniece mēģināja mani sasteigt ar rakstu, kuram vajadzēja rūpīgu izpēti. Agrāk es būtu sastresojusies un nodevusi tekstu pirms laika, bet tagad es saprotu: ja es negaidīju pareizo griezienu spēlē, tad kāpēc lai es sasteigtu kaut ko reālajā dzīvē? Ruletes rats griežas pats, man tikai jāgaida un jāizvēlas īstais brīdis.
Tā nu manā dzīvē ienāca neliels paradokss. Cilvēki domā, ka kazino ir par naudu, bet patiesībā tā ir par savas personības iepazīšanu. Katru reizi, kad es domāju, kāds man
Viss sākās tajā vakarā, kad es biju mājās ar stiprām sāpēm kaklā. Paņēmu slimības lapu, gulēju gultā, dzēru tēju un par spīti visam nevarēju aizmigt. Telefons bija izlādējies, televizorā neko interesantu nerādīja. Pēc piecām stundām, kuru laikā es biju izpētījusi visu sociālo tīklu saturu, es mehāniski atvēru kādu spēļu aplikāciju, kuru pirms gadiem biju instalējusi, bet nekad neizmantoju. Tur bija dāvanu poga, tāda maza, zaļa, ar uzrakstu ""Bezmaksas griezieni"". Es nodomāju — kāpēc ne.
Sākumā man tas šķita muļķīgi. Es griezu tos virtuālos ruletes ratiņus, skatījos, kā krīt simboli, un domāja par to, cik ātri no mana rēķina pazūd kaut kādi pieci eiro. Bet tajā vakarā notika kas tāds, ko es negaidīju. Es uzvarēju nelielu summu — kaut kādus divdesmit eiro. Nevis milzīgu džekpotu, bet manai slimajai, nogurušajai smadzenei tas šķita kā mazs brīnums. Es sāku pētīt, kā darbojas bonusa sistēma, un sapratu, ka gandrīz vienmēr ir iespēja pirkt bonusu, kas dod papildu griezienus vai reizinātājus. Tas izklausījās pievilcīgi.
Otrajā dienā man kļuva labāk, bet domas par to vakaru nepārgāja. Es atcerējos, kā sirds pukstēja straujāk, kad uz ekrāna parādījās uzvarošas kombinācijas. Nevis tāpēc, ka nauda, bet tāpēc, ka tā bija spēle. Man patika tas, ka es varu pati izlemt, kad apstāties. Lielākajai daļai cilvēku tur nav kontroles, bet man tas sagādāja prieku, ka es nosaku robežas. Es nolēmu atvēlēt sev budžetu — trīsdesmit eiro mēnesī, ko drīkstu tērēt tikai un vienīgi savam priekam.
Pagāja nedēļa. Es biju darbā, rakstīju rakstus par pilsētas notikumiem, staigāju uz sanāksmēm. Vienā piektdienas vakarā pienāca tā reize, kad es atkal paliku viena. Draudzene aizbrauca uz ārzemēm, un man nebija plānu. Es ieslēdzu veco datoru, uztaisīju sev kakao un atvēru savu iecienīto spēļu vietni. Tajā vakarā es nolēmu pamēģināt ko jaunu — nevis parastos griezienus, bet gan pilno pieredzi ar piedāvājumu pirkt bonusu, kas solīja lielākas izmaksas. Es ilgi domāju, jo manī sacentās divas balsis: viena teica, ka tas ir izšķērdīgi, otra — ka dzīve ir par īsu, lai neizmēģinātu.
Es nospiedu virtuālo pogu un noskatījos, kā uz displeja parādās īpašs režīms ar uzkrājošu laimestu. Sajūta bija dīvaina: man likās, ka es skatos uz kādu citu. Bet pēc pāris minūtēm es sapratu, ka man patīk tas, kā mans prāts tiek galā ar satraukumu. Es neietu gaisā, es nezaudēju galvu. Es vienkārši atcerējos, ka katra grieziena iznākums nav manā kontrolē. Un tajā brīdī notika kaut kas negaidīts — mana likme atsita sevi četrdesmit reižu. Ne jau milzīga nauda, tikai nedaudz vairāk par simts eiro, bet es sajutu tādu gandarījumu, kādu sen nebiju jutusi. Kā bērnībā, kad uzvarēju skolas olimpiādē, bet maigāk.
Pēc šī vakara es sev noteicu vēl vienu noteikumu: nekad nespēlēju mājās darba dienās. Tikai sestdienās vai svētku vakaros. Un tā arī darīju. Nākamajā sestdienā es atkal pieslēdzos savam kontam, un tur mani sagaidīja piedāvājums ar atlaidi pirmajam pirkumam. Mana loģiskā daļa teica, ka tas ir mārketinga triks. Bet manī pamodās interese — kāpēc gan neizpētīt, kā tas darbojas no iekšpuses? Es nolēmu, ka reizi mēnesī varu atļauties pirkt bonusu kā biļeti uz kino vai vakariņām restorānā, tikai ar citu noskaņu. Tā es sāku veidot savu mazo rituālu, kas man sniedza gandarījumu.
Taču pats svarīgākais notika nevis tiešsaistē, bet gan manā galvā. Es sapratu, ka spēle ir tikai spogulis. Tajā tu nevis cīnies ar programmu, bet gan ar savām domām. Vienu vakaru, kad biju laimējusi vēl mazliet vairāk, es pēkšņi sajutu kāri turpināt. Man likās, ka esmu atradusi sistēmu, ka varu noteikt, kad pienāks lielais laimests. Un tad es pati sevi pieķēru pie tā, ka sāku skatīties pulkstenī naktī un domāt par to, kāpēc dabūju tikai vienu bonusu, nevis divus. Tā bija bīstama nogāze.
Es apstājos, dziļi ieelpoju un atvēru savu piezīmju grāmatiņu. Es pierakstīju visas emocijas — bailes, prieku, vilšanos un cerību. Un es sev uzdevu jautājumu: kāpēc tas man vispār ir vajadzīgs? Atbilde bija vienkārša. Man trūka mazu notikumu, kurus es pati varu radīt. Nevis kādam citam, bet sev. Tāpēc ka dzīvē ļoti daudz kas notiek pēc citu cilvēku plāniem — darbā, mājās, attiecībās. Bet tur es esmu vienīgais lēmējs, tur mani neviens nekontrolē.
Kopš tā laika ir pagājuši pieci mēneši. Es neesmu bankrotējusi, neesmu spēlējusi ar kredītnaudu. Katru mēnesi es savā kontā ielieku nelielu summu, kas man liekas kā izklaides abonements. Un reizēm — tikai reizēm — es ļauju sev pilnībā iegremdēties procesā. Neaizmirstiet, ka galvenais ir nevis laimests, bet attieksme pret to. Šodien es varu droši teikt, ka spēle mani iemācīja daudz ko par savu raksturu.
Es iemācījos klausīties sevī un nepakļauties tūlītējām emocijām. Tas man palīdzēja arī darbā, kad priekšniece mēģināja mani sasteigt ar rakstu, kuram vajadzēja rūpīgu izpēti. Agrāk es būtu sastresojusies un nodevusi tekstu pirms laika, bet tagad es saprotu: ja es negaidīju pareizo griezienu spēlē, tad kāpēc lai es sasteigtu kaut ko reālajā dzīvē? Ruletes rats griežas pats, man tikai jāgaida un jāizvēlas īstais brīdis.
Tā nu manā dzīvē ienāca neliels paradokss. Cilvēki domā, ka kazino ir par naudu, bet patiesībā tā ir par savas personības iepazīšanu. Katru reizi, kad es domāju, kāds man